Ticība asinīs ;)

He, hei ;)

Tā... sāku domāt... ka šis ir viens no pēdējiem bloga ierakstiem... ko es varu teikt: TRAKI... jo esmu jau ļoti pieradusi pie savas dzīves publiskošanas :D kā es tagad dzīvošu :D

Gan jau izdomāšu jaunas lietas, kas sacels kājās klientus, draugus un ģimeni :D kā tad bez tā ;) starp citu, šis tiešām ir joks... jo ticu, ka arī manam Buciņam ir robežas ;) Es labprāt uz pāris mēnešiem izlaistu apli pa Taizemi....Indiju....uz mocīša... teiksim uz 30 gadu dzimšanas dienu.... tātad man ir 2 lietas, lai šis plāns tiktu īstenots... 1. Bucītis ( vairs nekur bez viņa)... 2. jāsāk krāt nauda... ;) vispār es te tā vienu dienu aizdomājos, ka nez vai vispār ir k.kam citam tāda nozīme kā ceļošanai... mazie ceļojumi arī ir forši... bet lielie... tas ir savādāk... netālu no Parīzes dzīvoju 7 mēnešus...tas deva pieredzi... Anglijā – Londonā ar Buci 1,5 gadus....vēl lielāka pieredze... Indija 3 mēnešus- kuros es sapratu vismaz uz pusi vairāk nekā biju izlasījusi vismaz 50 grāmatās.... nezinu, kur sākas tas skaitīšanas un atskaitīšanās posms...bet tādam noteikti ir jābūt...

Indija tiešām ir valsts, kas atstāj dziļus iespaidus... varu tikai teikt to, ka ne visiem šeit ir jābrauc.... un otrs- tiem, kam šeit ir jābūt savu ceļu atradīs...ar vai bez citu palīdzības.. jo tā vienk.ir dzīve un lietas notiek, kā jānotiek... spriežot pēc tā cik mans ceļš ir bijis piepildīts ar dažādām jaunām lietām un fantastiskiem cilvēkiem... es varu tikai noliekt galvu un teikt Namaste... kas nozīmē... es noliecu galvu Jūsu priekšā... te nav atpalikusi valsts... šī valsts ir skaista...un vēl 2-3 gadus nebūs tik piesārņota, kā EU ar facebook un citām līdzīgām lietām... es nesaku, ka draugi vai facebook ir slikts... bet šeit var redzēt mūsu bērnību- kā cilvēki iztika bez mob. telefoniem... pat bez taksofona.... k.gan no otras puses, ja cilvēki grib saņemt tikai šīs izjūtas... iespējams pietiktu vien ar to, ja dotos uz dziļiem laukiem... esmu droša...ka arī LV ir daži ciemi, kur zonas nav...kur ceļš nav izbūvēts...un mazā pilsētele dzīvo pati savu dzīvi- neņemot vērā pasaules apgriezienus, jeb ātro ritējumu...

Vēl viena apskaidrība man te notika... nu neteiksim, ka es par to nebūtu nojautusi....bet ... vienkārši netiku aizdomājusies... un patiesībā sākumā pretojos ar visām 4 un iesaistījos bezjēdzīgā diskusijā (par tādu apzīmēju to, kur neesmu uzvarējusi- jeb atdzīstu sakāvi)... ne  tik sen rakstīju, ka iepazinos ar Ukraini – Juriju... nu lūk, viņš dēlam jau 13 gados pateica savu filozofiju, ka visa gudrība ir pasaulē, ka nav jēgas augstskolai... bla bla bla... viņa sieva bija šokā un teica, ka viņš vispār dēļ sava dienesta „muļķībām” bojā bērnam dzīvi... bet Jurijs nepadevās... un viņš iedvesa dēlam sapņus, izstāstīja viedokli no savas puses... īss rezumē... viņš lika dēlam izvēlēties amatu- piedāvāja 3 variantus... ar mērķi, ka to, dēls varēs darīt jebkur...un izstāstīja savu fantāziju...kā caur viņa draugu viņš strādās tādā un tādā valstī... (paši spējiet iedomāties, ka nav viegli izrauties no Ukrainas kā tādas....)... un šeit – iespējams, ka atkal visuma maģija... dēls... studē 4 kursā jūrnieks- mehāniķis... un viņš praksē aizbrauca uz vietu, par kuru tēvs bija runājis pirms 5 gadiem... nu nemēdz tā notikt... cilvēkam ir jākustina tie pirksti- prāts- ir jātic... un viņš atsūtīja tētim sms no Austrijas- tēt, es gribu te dzīvot... nezinu, kā beigsies stāsts... es tikai gribu teikt... ka Jurijs, lai arī izraisīja īslaicīgas nesaskaņas ar sievu, deva dēlam savādāku dzīvi, jo viņam ir taisnība... sakot dēlam: priekš kam TEV augstskolas diploms?! Brauc- redzi pasauli... un augstskolas vecumā Tu būsi ne tikai redzējis dzīvi un piedzīvojis, bet Tev arī kontā būs pietiekoši nauda, lai neprasītu man :D nu ļoti vienkārši teikts, bet doma ir skaidra...

Un, tagad par mani... es no bērnības atceros, kad mamma man teica, lūdzu, pamasē man galvu... tikai k.kur 16 vai 17 gados viņa teica, ka tas bija tāpēc, ka patiesi noņēmu galvassāpes- pati kā bērns to nesaprotot (jo nepieslēdzu prātu)... kad es to uzzināju, es domāju, ka es esmu īpaša- ļoti īpaša(iespējams, domāju, ka pat ļoti iespējams, tāpēc esmu te- kur esmu...) ... man patiesībā ir apbrīnojama mamma, kas vienmēr man no sirds tic... un viņai milzīgs paldies par to, kas es esmu šodien... biju vakar un būšu rīt... negribu publiski tagad slavēt, bet nevaru apstāties- un gribu teikt vienu....piemēram, ja šodien es pazvanītu savai mammai un teiktu: zini, mamm... man liekas, ka masāžas nav mans aicinājums, BET es domāju, ka es varētu būt labs pilots.... ziniet mana mamma teiktu (esmu 99,8% droša- no iepriekšējās pieredzes) viņa man teiktu: o, mīļā es jau sen zināju, ka Tev ir talants... gribu pateikt vien to, ka bērnam esot ir svarīgas 2 lietas: vecāku ticība un gribasspēks, ja nebūs pirmā... nebūs otrā... ir nepieciešams cilvēks, kas parāda ceļu, kas tic!!! Man liekas, ka man šī ticība ir tik ļoti ielikta ASINĪS... ka man liekas, ka es varu būt jebkas... izklausās muļķīgi... jo klasiskā domāšana ir, ka cilvēks var būt labs tikai vienā lietā... bet ziniet, ja Jums kāds patiesi tic...esmu droša, ka variet būt emulators....un nav svarīgi, ko par Jums domā 1000 paziņas, ja Jums tic vīrietis/sieviete, ko mīliet, ko esiet pieņēmuši par otru pusi un ģimene... pārējais ir tikai detaļas... vispār jau muļķīgi ir teikt frāzi- vārdu sakot... bet es tomēr teikšu vārdu sakot... neiespringstiet uz sabiedrības liktajiem slogiem... dariet to, kas Jūs dara laimīgus... dariet to, kas Jūsu bērniem rada gaišu nākotni... mīliet un ticiet sev un saviem mīļajiem... dzīve ir fantastiska lieta... daļēji var saukt arī par spēli... galvenais tikai ir atrast tos mazos knifiņus... un mīlēt to pašu par sevi...mūsu rokās ir visi instrumenti... visi, kas jel kad mums būs vajadzīgi...dzīvojot!