Kaut kas neticams, jau pagājusi nedēļa, kopš pēdējo reizi rakstīju ;)
Šoreiz atdzīšos – pagājušā nedēļa bija ļoti smaga man, par tā smaguma galveno iemeslu varu vien teikt to, ka veicu Panča Karma (Pacha Karma) terapiju, kuras pamats balstās uz organisma attīrīšanu... kā jau ikvienu procedūru, kuru šeit apgūstu, arī Panča karmu izlēmu pārbaudīt uz savas ādas... patiesībā Matja- mana skolas biedrene to izgāja pirms manis, un es skatījos ar šķību aci, kad viņa teica, ka nav spēka, un, kad terapija ir smaga... pie sevis nodomāju- vārgule :D :D :D nu ko es varu teikt, ir tāds labs latviešiem teiciens „nesļauj akā no kuras vēl dzersi”, tas laikam ir attiecināms uz mani... tā jau man tikai liekas, ka es nu gan esmu savādāka- stiprāka, izturīgāka bla, bla, bla... nu laikam ne visu var ietekmēt :D
Kas tas tāds par zvēru šī terapija- pavisam īsos vārdos neiedziļinoties detaļās... procedūra sastāv no 3 daļām... tās pirmajā daļā, cilvēks tiek eļļots no iekšpuses un ārpuses (šī daļa atkarībā no terapeita ieteikuma ilgst 3,5 vai 7 dienas), šīs daļas laikā, katru dienu tiek veikta pilna ķermeņa masāža- abhyanga un katru dienu tiek ēst medicīniskais Gī sviets. Par patīkamo daļu detaļās neieslīgšu, skaidrs, ka masāža ir forša un āda brīnišķīga J bet... par Gī sviestu... parastais vēl būtu sīkums, jo pēc garšas atgādina saldo krējumu, bet medicīniskais- brrrrrrrrrrr, tas ir dikti rūgts... man pat zosāda uzskrien par to atceroties... tātad atkal katram savādāks limits tiek noteikts... mans limits bija: sāku ar 25 gramiem (izkausētu, siltu katru dienu tukšā dūšā), nākamajā dienā 50... un tā visu laiku dubulto... tātad 3 diena 100gr ... 4 diena 200gr.... bet tad man tas process uz 250 gr apstājās... attiecīgi 5,6,7 dienu 250 gr sviesta- rūgta, silta, taukaina brokastīs... kā Jums pateikt, es neteikšu, ka tas bija patīkams process... par ēšanu šajās dienās pēc būtības drīkst ēst visu- jautājums ir tikai vai gribas ēst :D un, ko ēst... es piemēram gandrīz neko nevarēju ieēst... labi, ja k.kādus sīkumus... pirmās trīs dienas viss bija normāli, es pat pagājušo ned.nogali diez gan aktīvi pavadīju... paraglaidings, mocīša brauciens...bet pārējās- vienk. vāks... es jau esmu rakstījusi, ka esmu ļoti aktīva šeit, man diena ir ļoti pārdomāta un saplānota... bet dienas no pirmdienas līdz ceturtdienai tika vienk. izsvītrotas... nebija tā, ka neko nedarīju... es darīju... gāju uz skolu, mācījos... vēl šo to... bet piemēram jogu vairs nespēju veikt... jo man vismazākā piepūle radīja nenormālu slodzi sirdij... man bija sajūta, it kā būtu vismaz 2 reizes smagāka... es no tiesas tagad saprotu, kā jūtas cilvēks, kam ir tiešām liels liekais svars... man bija grūti darīt pat normālas lietas- nenormāls slinkums, pat vienaldzība pret piemēram to, ka grīda nav izmazgāta... vienk. nebija spēka neko darīt... man patīk gulēt pusdienas laiku...parasti, mana diendusa ir no 30 min- 1 h...atkarībā no tā, cik man ir laiks, bet veicot šo terapiju es nevarēju piecelties, es pusdienas laikā gulēju vidēji 3 - 4 h... no rītiem, kad piecēlos, aizgāju uz skolu, jau no rīta sāku žāvāties un domāt par to, ka tik ātrāk mājās un iet gulēt... man pilnīgi vienalga bija, ka ārā fantastiska saulīte, ka draugi sauc pusdienās... ziniet, ja es pati nepamēģinātu domātu, ka cilvēks, kas to stāsta ir nenormāli slinks ;) laikam trakākais, kas ar mani bija tajās dienās bija, kad aizgāju uz virtuvīti uzvārīt tēju, kad uzvārījās ūdens un sāku liet krūzē...tikai tad piefiksēju, ka krūzē leju ūdeni no pannas nevis no katliņa :D
Ceturtdienā, kad bija mana pēdējā sviesta ēšanas diena, pēc masāžas man tika veikta arī tvaika masāža... super J jau tajā brīdī es atkal sajutos dzīva J var jau būt, ka fakts, ka piektdien no rīta vairs nebūs jāēd sviests lika man pamosties :D
Piektdien no rīta sākās procedūras otrā daļa- galvenā daļa, atkarībā no cilvēka konstitūcijas tipa, atkarībā no Panča karmas terapijas mērķa tiek veikts kāda no 5 galvenajām procedūrām: caurejas terapija, vemšanas, asins attīrīšana ar dēlēm, klizma ar zāļu novārījumu vai klizma ar eļļu... Droši vien jau sapratāt, ka galvenā doma pirmajai procedūras daļai ir sagatavot ķermeni... manā gadījumā tika izvēlēts veikt vemšanas terapiju... tā nav vienk.vemšana ar 2viem pirkstiem mutē J Tātad piektdien es devos uz skolu, tad man bija jādzer speciāls maisījums, lielos kvantumos: ūdens ar pienu un lakricas pulveri... no sākuma skaitīju glāzes pēc tam sajuka, vairāk kā 10... vismaz 15... pēc tam vemšana notiek automātiski... Visas procedūras, kas tiek veiktas galvenajā daļā tiek vērtētas pēc kritēja- cik reizes k.kas notiek... mana tiek pieskaitīta pie maz... (vēlāk paskaidrošu tā nozīmi)... Man tika veikta Panča karmas terapija ar galveno mērķi iztīrīt plaušas, jo mans pārslimotais bronhīts (jau vairāk 2 mēneši atpakaļ) atstāja sekas, un visu laiku bija hronisks klepus ar krēpēm... Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz krēpes tika izvemtas... labi, jau labi atdzīšos, ka protams, bija galvā ideja, ka nebūtu slikti arī nomest kādu kg... bet te patiesība bija skarba... manā gadījumā man liekas, ka svars ne tikai palika uz vietas, bet iespējams arī pieauga.. ne jau daudz...bet labi, varbūt tās ir tikai iedomas, jo nesvēros ne pirms, ne pēc tam...
Tad nu trešā daļa sākās uzreiz pēc otrās, tajā dienā drīkst ēst/dzert tikai pliku ūdeni, kurā vārīti rīsi, rīsi jāatdod suņiem, un jādzer tikai tas ūdens... nākamā diena pliki rīsi, svētdien rīsi ar dārzeņiem, un no pirmdienas varu ēst visu. Lūk, te arī nozīme ir tam, ka rakstīju, ka mana vemšana iedalās pie vieglā tipa pie maz, jo strikta ēšana man bija jāievēro tikai 3 dienas, ja man vemšana būtu liela, tad rīsu diēta turpinātos līdz 7 dienām...
Šī terapija mūsdienās ir ļoti pieprasīta un efektīva, jo tā palīdz organismam pašam sevi attīrīt un normalizē visu tā darbību, katram tā ir individuāla, un normāls terapeits to neiesaka visiem, bet tikai tiešām stipriem cilvēkiem, būtībā cilvēkiem, kas ir veseli (kam nav akūta kāda slimība, bet hroniskās slimības var būt), šai procedūrai ir neskaitāmi labumi, un terapeitiskie efekti, ja ir mugurkaula deformācija, īpaši, ja ir lejas daļas muguras problēmas, klepus, liekais svars, galvas sāpes, ja zarnās tārpi, dedzinoša sajūta acīm vai mutei, sirds problēmas, pigmentācija, ādas slimības, epilepsija, gastrīts, hemoroīdi, ja ir bijusi saindēšanās vai ja inde joprojām ir organismā, regulāras problēmas ar vēdera izeju un citas slimības...
Neskatoties uz to, ka man tika veikta panča karmas terapija paspēju sadarīt pāris interesantas lietas... brīdī, kad man likās, ka esmu „iebraukusi” Indijas būtībā...es sapratu, ka smagi kļūdos... jo ne velna te nesaprotu... šī nejaukā atziņa nāca brīdī, kad iesaistījos vienā projektiņā, tiesa gan, ka tikai kā vērotājs... vārdu sakot Indijas paziņu, paziņa- ļoti bagāts cilvēks, kas ceļo pa nabadzīgām valstīt, meklē lietas/vietas/cilvēkus, kam grib palīdzēt... (iesaistās arī apjomīgos projektos, taču arī pats veic mazos ceļojumus un „akcijas”) izdomāja, ka arī šeit- manā pusē vēlas atbalstīt nabadzīgos iedzīvotājus, šeit pieslēdzās gudra sieviete no Eiropas, kas Indijā dzīvo jau 30 gadus, un veido sadarbības/atbalsta projektus. Šeit stāsts nav par to, ka kāds kādu grib piekrāpt... vārdu sakot, šī sieviete tāpat neko nesaņemtu par pakalpojumu, kuru veica- iepazīstināja ar reālo situāciju.
Tas, ko mēs šeit redzam ir 2 dažādas lietas ar to, kas te īsten;ībā notiek... piemēram, es katru dienu eju garām šai „suņu būdiņai”, ko cilvēki sauc par māju, kurā dzīvo 3 mazi bērni- jaunāki par skolas vecumu, sieva + vīrs + vēl 2 sievietes, nepateikšu kas tās ir varbūt māsas...tantes...nezinu... pēc izskata šī būdele ir tik nožēlojama, ka liekas, ka tie vispār nav cilvēcīgi apstākļi, man vispār prātam nebija aptverams, kā šie cilvēki izdzīvoja, kad ārā šeit bija – 10 grādi... zemāk bildes
Bet tad te padzīvot es pamanīju, ka vīrs ir taxi šoferis (tas šeit skaitās labs darbs), mēnesī alga ir vidēji 35-50Ls... sieva katru dienu ir skaisti apģērbusies un ceļamalā piedāvā hennas tetovējuma zīmogus, tūristi ļoti labprāt šo piedāvājumu izmanto, cik sapratu summa nav noteikta, bet neviens nedod mazāk kā 10-20 sant, tātad ja dienā ir 10 klienti sanāk normāla nauda... mēnesī...nemaz nerunāšu par bērniem, kas katru dienu mani ieraugot saka: hello... money..., tas, ko es gribu pateikt ir, ka tas ir šo cilvēku dzīvesveids... un man patiešām nemaz nav žēl vairāk šo cilvēku... patiesībā, tagad, kad ir tūrisma sezona, man riebjas iet uz pilsētas centru, jo uz vienas mazas ielas var redzēt vismaz 4-5 cilvēkus ar lieliem izkropļojumiem (bez ekstremitātēm, bez acs...nu ... trakus variantus), vismaz 10 bērnus ar puņķainiem deguniem un vismaz 5-8 sievietes ar zīdaiņiem uz rokām, ļoti, ļoti netīras... man laikam tas viss sāka izraisīt riebumu, jo ļoti labi atceros, ka pirms 2 mēnešiem uz ielām nebija ne viena... nu, ja jau cilvēkiem nav ko ēst, ko tad viņi 2 mēnešus darīja- neēda?!!!! Otrs faktors, kas man lika mainīt savu attieksmi, bija saruna ar manas viesnīcas īpašnieku, viņš šeit dzīvo jau nezin kurā paaudzē (7 ja nemaldos)... viņš man pateica, ka neviens no ubagiem nav vietējais, jo visiem vietējiem ir darbs, ja ir vajadzība, piemēram, viņš saka, ja man kāds lūdz ēst, es viņam iedošu darbu, un viņš tiks pabarots, tāpat arī, kamēr šeit notiek celtniecība, es redzu bieži sievietes daram smagu darbu- patiesi smagu, te ir runa par ķieģeļu krāvumiem, par cementa nešanu, viņš teica, ka šīs sievietes, vai nu strādā palīdzot vīram vai strādā jo ir atraitnes, un nav piederīgo vīriešu, kas viņas varētu uzturēt... attiecīgi viņš pats lūdza, lai nedod naudu nabagiem, jo tas ir iemesls, kāpēc katru mēnesi viņi paliek arvien vairāk un vairāk... nu es varu pateikt, ka kādas pāris nedēļas nedodu naudu vispār, pirms tam reizēm devu invalīdiem, ļoti veciem cilvēkiem... mātēm ar bērniem vai bērniem- nekad, jo ... es pat nevaru izstāstīt, Jums vajadzētu redzēt to sistēmu, kas te notiek... kā ierauga balto, tā no katras puses TEV skrien virsū ar izstieptām plaukstām, ja godīgi tas reāli kaitina, vienalga lai cik stabila būtu Tava nervu sistēma... pietiek pasēdēt stūrī un pavērot shēmu, lai saprastu kas notiek, tas vienk. nav aprakstāms, tā ir augstākā nekaunības pakāpe.... un bērniem es parasti saku, nedošu naudu, jo Tev ir jābūt skolā...un, starp citu, trešā lieta, kāpēc paliku tik skarba pret šo visu situāciju ir tā, ka atminaties manu pirmo nabaga bērniņu, kam gribēju nopirkt ēdienu, bet kurš pieprasīja sauso pienu... es viņu satieku katru dienu, vismaz mēnesi un vienmēr ar sakaltušiem puņķiem pie deguna- nu kā var būt katru dienu netīrs deguns, var būt vienu reizi, otru, bet ne jau katru dienu- tas ir viņa meikaps... nu skarba man tā pieredze šajā jautājumā... bet tas vēl nav viss, jo Tagad atgriezīšos pie stāsta ar sponsoru, aizejot uz ļoti nabadzīgu vietu, reāli atkritumu kaudzi, kur mitinās daudzi, jo daudzi cilvēki, Tu saproti, ka augstāk ieliktā bilde ar māju ir tīri tā nekas... tā ir taisīta no koka... tās mājiņas ir taisītas no.... nezinu visa kā tikai ne tā, ko izmanto k.ko būvējot... tur galvenais ir lai Tev ir apavi, īpaši bērniem- par pārējo nav svarīgi, ļoti daudzi staigā pliki... es neieslīgšu detaļās- diez gan traumējošs pasākums... tātad sieviete, kam ir pieredze šajā jautājumā, uzreiz brīdina, ka visu kārtos viņa, lai sponsors skatās un pārdomā savu nepieciešamību un reālo situāciju... saprotiet šim cilvēkam no vienas puses ir vienalga, kam dot naudu, kāpēc dot un vai tā tiks izmantota...(sieviete, kas visu organizēja- sauksim viņu par gidi) cieši piekodināja, ka vislielākais atbalsts šiem cilvēkiem- bērniem (sponsora mērķis palīdzēt bērniem) būs tas, ja vecāki viņiem atļaus iet skolā, jo lai drīkstētu iet uz skolu, ir jāievēro skolas noteikumi tādi, kā tīrība, veselības pārbaudes, sakopti mati... un pats galvenais šos bērnus skolā baro, īsti nesapratu 2-3 reizes... tātad tā ir garantija, ka šie bērni regulāri tiktu pie normāla ēdiena...
Mūsu gide, tiekoties ar šīm ģimenēm teica, mēs varam Jums palīdzēt, bet apmaiņā tiek prasīts, ka viņiem ir jānomazgā bērni, jāsaķemmē mati, jāattārpo (gandrīz visiem ausīs ir tārpi, kas apzināti netiek likvidēti, jo tad tie nokļūst bērna smadzenēs, un bērns kļūst nepieskaitāms, un visu mūžu ubago- nodrošina ģimeni, tas sevišķi attiecas uz bērniem- meitenītēm... par to ir vēl viens stāsts... meitenes te ir nulle, dēli – zelts)... un ziniet viņi pateica nē, pateica nē, pavisam elementārām darbībām... pavisam vienkāršam nosacījumam, un te nav runa par vienu ģimeni, vai viena bērna likteni...šie bērni ir ... nu es nevaru izstāstīt... viņi ir kā kucēni, kurus sit, pazemo, izmanto, bet viņi tāpat mīl un glaužas klāt... viņi tik ļoti grib mīlestību, ka tas nav prātam aptverams... cilvēki atbraucot runā par to, ka šeit suņi noplukuši, ka govis pa ceļu skrien virsū mašīnām- nu un... tie ir dzīvnieki, bet te runa ir par cilvēkbērniem, kas apzināti tiek sakropļoti- starp citu ar vecāku iniciatīvu...
Projekts ir apstādināts... nezinu vai pat gribu zināt, vai jel kad tas tiks īstenots... man vienk. bija tik ļoti slikti pēc tā visa, ka es nevaru aprakstīt to vārdos... un pat domās grūti formulēt...
Lūdzu, ja brauciet uz šīm valstīt- Indija, Āfrika...u.c. padomājiet, vai dariet labu ar kapeiciņas iemešanu cepurē, varbūt tieši tāpēc tā sistēma nemainās...tikai turpinās... varbūt, ja šie bērni katru dienu nenestu pietiekošus augļus/peļņu, varbūt tad meklētu citu veidu kā izdzīvot un saprastu, ka, ja šiem bērniem būs izglītība, būs darbs, būs nauda...nezinu...
Un vēl daži fakti, kas liek aizdomāties: mans draugs Dharma, kurš strādā kafejnīcā (pirmajā mēnesī tur biju katru dienu, gan lai paēstu, gan lai izmantotu internetu), viņš kafejnīcā strādā no 7 gadu vecuma, tagad ir manā vecumā- vai mazliet jaunāks, nekad nav gājis skolā, ir no citas pilsētas- vecāki viņu tur iekārtoja, strādā bez brīvdienām, katru dienu, izņemot, ja Tibetiešiem ir sēras – kad kāds protestants sevi publiski sadedzina, ar mērķi par brīvu Tibetu, tad neviena Tibetiešu īpašnieku iestāde nestrādā (par to citreiz uzrakstīšu), viņam gadā ir 2 nedēļas, kad viņš dodas pie savas ģimenes, viņš te dzīvo, bet nekad nav redzējis ūdens kritumu, kas atrodas 3 km attālumā, nemaz nerunāšu par citām lietām, viņš lūdz mani un Matju dalīt bildes, lai var parādīt ģimenei... šis puika strādā 7 dienas nedēļā, no plkst.7:00 līdz 21:00... viņa alga mēnesī ir 30 Ls, taxi šoferi vidēji saņem 35-50Ls mēnesī, tikpat saņem arī tuk tuk šoferi... mana skolotāja asistents Pankačs mēnesī saņem regulāros ienākumus 70Ls, sezonā ir virsstundas par katru no tām 1Ls, parastais darba laiks ir 6 dienas nedēļā no 9-17 – starp citu, šajā Indijas daļā masāžas nav lēts prieks, cenas ir, piemēram, manā skolā ir no 6-25Ls!!!!!!! Viņa sieva pasniedzēja uz puslodzi mēnesī pelna 30Ls... šos visus piemērus aprakstu, lai Jums rastos priekšstats par vidējo ienākumu līmeni... UBAGS- BĒRNS MĒNESĪ NOPELNA 160LS..........laikam komentāri ir lieki....
Ja jau runāju par to, kas mani te kreņķē, tad pabeigšu līdz galam... vēl netik sen atpakaļ Indijā bija normāli nogalināt savu bērnu, ja tā bija meitene... OFICIĀLI... tas ir aizliegts 5-7 gadus, precīzi nepateikšu... ja ieiesiet kāda Indieša mājās... piemēram, manas viesnīcas īpašniekam ir 1 meita (par ko uzzināju pavisam nesen) un 2 dēli, abi precējušies, abiem bērni, visi dzīvo kopā, kas Indijā ir pieņemts, nav normāli, ja nedzīvo kopā ar vīra vecākiem... meita dzīvo pie vīra vecākiem... vārdu sakot ieejot pie viņiem mājās, Jūs neredzēsiet nevienu sievietes fotogrāfiju pie sienas, tikai un vienīgi vīrieši... atverot albūmu Jūs neatradīsiet praktiski nevienu sievietes bildi- tikai vīrieši... es neredzēju NEVIENU meitas bildi... par mazbērniem tas pats ir puisīša bildes, bet meitenītes, kas ir otram dēlam meita nav bilžu, kaut abi ir viena vecuma 3-4 gadi... vārdu sakot... atkal nav komentāru...
Es domāju, ka šis ir tāds diezgan smags bloga ieraksts, domāju, ka tas tāds pipariņš manam saldajam stāstam par brīnumu pilno Indiju... ;)
Rītdien man būs fantastiska diena, jo rīt kopā ar skolotāju Dr.Arunu, Matju un Pankaču braucam uz Augu dārzu, jeb botāniskais laikam būtu pareizāk ;) tas atrodas 100km attālumā, bet rītu sāksim ar brokastīm pie skolotāja mājās J tas būs interesanti! Starp citu, viņam ir māsa, tad nu redzēšu vai viņas bildes ir manāmas :D , tad dienu pavadīsim botāniskajā dārzā un vakariņas atkal ēdīsim pie viņa ģimenes. Ir plānots arī vietējais tirdziņš, kas tagad ir uzrīkots tajā pilsētiņā par godu k.kādiem svētkiem.
Aaa, aizmirsu pastāstīt par brīvdienām, pagājušā sestdiena un svētdiena bija Lissetes pēdējā nedēļas nogale šeit, jo jau pavisam drīz viņa brauc uz pāris dienām uz Delhi, un pēc tam 11/04 ir viņas lidmašīna mājās, mums bija plānots, ka sestdien uzreiz pēc skolas, kāpjam ļoti augstu kalnā, tur paliekam pa nakti – vērojam saulrietu un svētdien rāpjamies lejā... skaists plāns... bet tad, kad sestdien mans skolotājs pateica, ka pirmdien atkal kontroldarbs, viss plāns sabira drumstalās, kā smiltis... jo sapratu, ka vienk. nevaru visu pagūt un pretēji pagājušajam bloga ierakstam sapratu, ka pienāk arī tā reize, kad k.kam ir jāsaka nē... tā nu es brīvdiena pavadīju mācoties... starp citu, tās bija arī brīvdienas pēc Panča karmas terapijas, un, ja godīgu nebiju droša, ka spēšu pavilkt tādu fizisku slodzi... un ēdot tikai rīsus J bet es neskumstu, jo zinu, ka ar Lisseti mums ne tikai ir pārus dienas/pēcpusdienas ko pavadīt kopā šeit, bet es domāju, ka mēs noteikti tiksimies atkal- tikai nezinu kurā valstī... un par Himalajiem- vajag atstāt kādu mērķi nākošajai reizei, kad te atgriezīšos- ceru, ka kopā ar Buciņu, tad saulriets būs nevis vienk. lielisks, bet perfekts!
Lai pavasara saulīte silda degungalus J
