dīvaina kombinācija: svētums un ekstrēms...

Čau J mīļie!!!

Droši vien negaidījāt, ka jau tik drīz uzrakstīšu, bet man tik daudz lietas sakrājušās ko Jums stāstīt, ka domāju, ka ilgāk gaidīt nedrīkst, vienk. nedrīkst!!!

Iepriekš jau blogā pieminēju, ka manam skolotājam ir asistents, viņš palīdz, dara visu kas nepieciešams, tātad sagādā eļļas, pieraksta klientus, izņem palagus no tīrītavas un ja nepieciešams ir arī modelis, uz kā mēs reizēm trenējamies ;) Viņu sauc Pankačs, viņam ir 32.gadi, izglītība jogas skolotājs/universitāte. Vecums 32.gadi, ir sieva un 2 bērniņi, sieva ir angļu valodas skolotāja.

Mēs ar Pankaču sadraudzējāmies, jo abi esam diez gan līdzīga raksturu, kamēr trenējos uz viņa masāžās, bieži smējāmies, gan par jokiem, gan par izpildījumu, runājām- salīdzinājām manu pieredzi un viņa (arī viņš ir masieris, taču Indijā masē sieviete- sievieti, vīrietis- vīrieti). Kādā no šādiem treniņiem viņš jautāja, ko esmu redzējusi, ko nē un teica, ka kādu dienu man būs par gidu un izvadās uz dažām vietām. Es priecājos, ka šī diena pienāca un tā bija svētdien, viņš izmantoja savu brīvdienu (mēnesī viņam ir 4 brīvdienas), lai uz sava mocīša man izvadātu pa fantastiskām vietām, kas nav atrodamas ceļvežos, vai Lonly planēt grāmatā...

Svētdien es cēlos agri, jo sestdien Pankačs teica, ka svētdien brauksim... neaizmirsīsim, ka man ir mācības... ja gribu k.ko redzēt ir jāplāno laika sadalījums ;) Cēlos ap 6:00, tad man paiet kādas 2h manam rītam... joga, reiki...duša... k.kā tā... tad mācījos- taisīju darbu, tad mēs ap 12 izbraucām.

Par močiem runājot, nu patiesībā šis bija mans tālākais brauciens, laikam pirms tam tikai bērnībā brālis ar mocīti mazliet izvadāja – līdz pirmajam kritienam :D Tā, kā arī šis bija diez gan ekstrēms pasākums... kopā tika nobraukti vairāk kā 200km pa kalnu ceļiem- ar Indijai tikai vien saprotamu ceļa/braucēju kārtību :D

Kad satiku Pankaču, lai brauktu, pirmais, ko ieraugu, ka nav otras ķiveres (kaut arī pirms tam teicu, ka ļoti vajag un viņš teica, ka būs ... bet tā ir Indija ;) ) nu, ko tajā brīdī bija 2 varianti- kāpt uz moča, braukt dzīvē – redzēt neredzēto vai pateikt iespējai nē- un iet mājās mācīties... (par tām dzīves iespējām, ļoti laba filma ir „Say Yes” ar Džimu Keriju, man ļoti patīk)... protams, ka teicu, aiziet, tā noteikti nebūtu es, kas atteiktos no k.kā tik traka :D

Es Jūs tūlīt totāli pārsteigšu: iesākam braukt, tiekam līdz Dalai Lama templim, tur visur cilvēki, gar ceļa malu stāv, prasu, viņam kāpēc, viņš saka, ka laikam Dalai Lama brauks... mēs neapstājamies- turpinām ceļu, jo ir jau dienas vidus... tad mūs aptur apsardze, un saka, ka pāris minūtes jāpagaida, nedrīkst braukt... nu, re, tad nu sanāca negaidīti vien apstāties un gaidīt notikumu ;) Knipsēt knipsēju, bet nevar saprast, jo no mašīnas stikliem atspīd saule... bet varu teikt, ka man bija tas gods, redzēt Dalai Lamu braucošas mašīnas attālumā ;) Tajā brīdī nonācu pie secinājuma, ka šīs brīvdienas raksturo 2 vārdi, kam ir absolūti dīvaina kombinācija: svētums un ekstrēms...

Tad mēs turpinājām ceļu un es beidzot atgāju no mācībām un pieslēdzos braucienam... nodomāju, ka redzēt ceļā Dalai Lamu ir laba zīme, un, ka noteikti būs lielisks piedzīvojums ;)

Kad pirmie km pagājuši, apstājamies, lai mazliet atpūstos, lūk, arī es ceļa sākumā ar mocīti: 

 

Pēc pirmajiem 50km sāku aprast ar domu, ka diez gan neērti, jo pagāja brīdis, kamēr sapratu, kā ērtāk iekārtoties, tad vēl no sākuma bija bail vilkt kameru ārā, doma bija, ka tik k.kur turēties :D bet pēc tam, viss kā ar roku noņemts, kad sāku knipsēt tad tik visu pēc kārtas ;) protams, ka ir daži zilumiņi, un nevarētu teikt, ka ceļa beigās varēju normāli pastaigāt :D Jo pa kalnu ceļiem jau ātri nepabrauksi, labi ja līdz 70km, bet pārsvarā tas ātrums bija 40-50km...

Starp citu, atcerējos, ka vienas no pirmajām domām, kas man bija uz moča bija, ka tā, kā man nebija ķiveres, tad labāk negrozīt galvu, to es sapratu pēc pirmajām 5 mušiņām ausī :D labi, jau labi nebija tik traki, pēc tam es atklāju, ka man ir kapuce, un, ka es varu grozīt galvu, vēl priecājos, ka man ir saulesbrilles, jo acis neasaroja, un putekļi netika ;)

Viss šis brauciens bija liels piedzīvojums, vienk. braukt cauri ciemiņiem, vērot dabu- skaisti!!! Galvenais mērķis šajā braucienā atradās 90km attālumā (ar autobusu, tas būtu diez gan nereāli, domāju, ka vismaz 5h vienā virzienā)... un tagad smiesieties, jo teikšu, ka neatceros nevienu nosaukumu no tām visām vietām kur bijām, rītdien noskaidrošu un pierakstīšu ;) bet kāda gan nozīme nosaukumiem ;)

90km, lai redzētu fantastisku- kalnos paslēptu templi ar dabiski veidotiem kalnu avotiem... un templi klints iekšpusē, kur teika stāsta, ka iepriekš tecējis nevis ūdens, bet piens, kas dziedējis aklos un slimos... 

 

Tālāk devāmies uz termālajiem baseiniem, kas ir ierīkota vieta kādā ciemā, diez gan liela teritorija, kopta... patiesībā, kad man par to vietu stāstīja biju iedomājusies mazliet civilizētāk (negribu izklausīties iedomīga...)vienk.es zināju, ka jāpaņem līdzi ir legingi un krekls ar ko, ja gribēšu, lai varu atpūsties karsto avotu ūdenī... bet tad, kad es ieraudzīju, es sapratu, ka laikam ne šodien... un nopriecājos, ka man nav līdzi dvieļa... ;) nu nebija jau tur nekas tik briesmīgs, vienk.es domāju, ka tur būs jāmaksā par ieeju, ka būs kādi darbinieki, kas uztur tīrību tajā vietā, ka būs vieta, kur nolikt somu, ka būs tur daudz cilvēki... nu k.kā tā... ;) iespējams, ka vainīgs bija nogurums pēc nobrauktā laika ceļā, nezinu, bet k.kā galīgi negribējās līst tajā ūdenī... patiesībā ir tā, ka vīriešu puse tāda normāla izskatījās... 

 

Bet sieviešu puse...brrrrrr... galīgi apdala sievietes ;) 

 

Labi, bet tas ir sīkums, es pirmo reizi dzīvē redzēju brīvdabas SPA ;) un forša tā ideja kā tāda, ja tur mazliet uzfrišinātu- perfekti!!! Starp citu, ūdens temperatūra kā normālā/karstā vannā – kā man pietrūkst vannas J bet laikam ne tik ļoti ;)

Tad mēs bijām vēl mazā templītī, ko noteikti neatrastu, ja neparādītu... forši, ka vietējais cilvēks parāda tādus brīnumus ;) Kad atgriezāmies McLeodā bija pulkstens 19:00, forši, tik daudz kas tika redzēts tikai pāris stundās, man bija brīnišķīga svētdiena... atgriežoties es priecājos, ka vēl paspēšu pamācīties, bet vakar vakarā tā bija tāda muļķošanās drīzāk, jo biju ļoti piekususi, muskuļi- īpaši kāju vienk.svila... tad nu es tā it kā mācījos it kā nē ;)

Starp citu, gandrīz visās bildēs man ir melna piere :D tagadējo profila bildi man Raivīts uzlaboja, jo man dikti patika bilde, bet, protams, ka negribas likt tādu, kur piere melna :D oriģinālā bilde... :D 

 

Atgriežoties pie mācībām, šodien sākām mācīties gudrības par Marmas punktiem, un attiecīgi drīz sekos masāža, ajūrvēdas masāžas un tehnikas pabeigtas- kopskaitā 45!!! Jā, jā 45!!!! Es nepārrakstījos! Ļoti interesanti būs arī tie marmas punkti... smieklīgi, kā tie punkti tika atklāti un izmantoti sākotnēji...

Viens no ķirurģijas pamatlicējiem, atklājējs - Shusruta, viņš ļoti daudz trenējās/pētīja cilvēku uzbūvi izmantojot gan līķus, gan dzīvos, tad nu viņš atklāja, ka cilvēkam organismā ir 107 punkti, kurus traumējot var būt letālas sekas, atšķiras vien laika posms (no sekundes līdz mēnesim) u.t.t. sākotnēji šos punktus izmantoja ķirurģijā, kā tabu, kam nedrīkst pieskarties/iegriezt... tajā pat laikā armijā- kaujinieki tika speciāli apmācīti nogalināt izmantojot šos punktus, patiesībā armijniekiem tādi pavisam kopsummā ir 365 punkti, no kuriem oficiāli ir zināmi mazliet vairāk kā 300, par pārējiem nav ziņu.. laika gaitā šos punktus apzinājās, izpētīja un iemācījās tos izmantot savādāk- vēršot cilvēkiem par labu... tad nu tagad es macīšos tās gudrības par brīnumainajiem punktiņiem ;)

Vēl man ir laba ziņa, ka Pankačs pats uzprasījās man parādīt vēl k.kad kādas tuvākas apkārtnes vietnes, kādā darba dienā pēc darba, esmu ļoti priecīga!!!

Lai forša nedēļa, un sāciet krāt sarkanā sīpola mizas, lai variet nokrāsot arī olas par mani ;)