par labajiem cilvēkiem... manā ceļā!

Sveiki, martā :)

Ak, kā man patīk marts, lai arī februāris ir īsākais mēnesis gadā, reizēm tā vien liekas, ka tas nekad nebeigsies! Marts- saulīte... gaišāki vakari... un pavisam drīz jau piknika laiks mežmalā... ak, kā man tas patīk! 

Šodien man bija brīnišķīga diena, ļoti daudz pozitīvu emociju, no parastām lietām, diena sākās pavisam parasti- bet tad, kā jau daudzi redzējāt draugos galerijā bildi- māti ar bērnu... 

manī raisīja tik siltas emocijas... es aizdomājos, par to, ka tiešām tā arī ir... mēs visi esam vienādi- mums visiem ir sarkanas asinis, instinkti- nu laikam jau sapratāt to manu domu... skatoties no rīta uz šiem cilvēkiem, es domāju, ka patiesi skaista ir dzīve, cik skaisti ir mīlēt kādu – un nav būtiski, kādā ikdienas lomā, vai tā ir mammas mīlestība, dzīvesbiedra vai draugu... vienk.ir skaisti mīlēt par to pat nedomājot! 

Tagad baudu pēdējo vakaru- nu jau ierastajā vidē, dzeru tēju un domāju par turpmāko nedēļu, kas mani sagaida...patiesībā man pat nav sakārtotas mantas... tas tiek darīts ar nolūku... un ir pāris iemesli... 1. šodien plānoju palikt nomodā maksimāli ilgi, lai rītdien varu gulēt autobusā, 2. nekad nevar zināt, kad nebūs elektrības- mana datora baterija nestrādā bez strāvas pat 1 sek., tāpēc es izmantoju šo izklaidi- datoru, internetu, kamēr ir elektrība (iespējams, ka tā nepazudīs, bet šī ir Indija...un praktiski katru dienu tā pazūd). 

Es joprojām nespēju noticēt, ka rītdien pēc skolas, došos uz autobusu, kurš vedīs mani uz Delhi- tālēs zilajās :D šodien pusdiena laikā sapratu, ka man ar steigu ir „jāsaštuko” k.kāds plāns.... jo man nav ne jausmas, ko es tur darīšu... bet es nemaz neuztraucos, tas ir prāts, kas uztraucas,. mana sirds saka...take it easy, un tieši tā es arī daru... vispār Indija ir labo notikumu vieta... es nezinu kā bet te viss notiek ar domu spēku... man šodien tik daudz tie labie notikumi, ko no vienas puses iespējams, ka pirms mēneša nemaz nepamanītu, jo nekas, jau super sevišķš nenotika, šobrīd esmu sasniegusi emocionāli- augstāko laimes punktu (ja to tā var nosaukt, ja iedomājaties līkni, kas normālā dienā vienk. turas pa vidu, tad šobrīd ir izcēlies augsts labo emociju vilnis uz augšu :) Pārsvarā Latvijā manas emocijas ikdienā ir diezgan balansētas, jo neesmu ne „pārlaimīga”, ne histēriska, vienk. viss ir pa lielam visu laiku normāli, Indijā, manas emocijas lec no vienas galējības otrā, tās var būt vienā brīdī „pārlaimīgas”, pēc pāris stundām var uznākt tik lielas asaras, ka liekas, ka pasaules gals... nesen par to aizdomājos, un izdomāju, ka tas ir tāpēc, ka esmu ļāvusi vaļu emocijām, un vienk. iepazīstu sevi, ļauju reaģēt uz lietām, tā, ka to vēlas mana sirds, nevis prāts) nu lūk šobrīd ir tas labais vilnis... un ziniet kāpēc esmu uz šī viļņa... vārdu sakot, šodien ņēmu no bankas kartes naudu (parasti mainu USD dolārus, kurus LV jau nopirku, bet šodien izdomāju, ka paņemšu no kartes naudu)... to var darīt bankomātos, bet tad tas ir neizdevīgāk, tāpēc labāk ir iet uz naudas punktu... tad nu es aizgāju uz vienu no 2 vietām, kur parasti eju, sāku runāt, vai nav Nepālas nauda viņiem, viņi teica, ka ir, bet lai labāk mainu tur uz vietas... prasu, kas izdevīgāk...USD vai no Indijas naudas mainīt uz Nepālas, viņi saka, ka no Indijas rūpijām labāk uz Nepālas rūpijām, bet Nepālā ņem tikai 100 Indijas rūpiju banknotes, neņem 500 (100 rūpijas- 1 Ls)... a šeit tikai visi dod 500 rūpiju banknotes, kad maina naudu... tad nu es saskumu... un ziniet, puisis saka: „Tu esi jauka meitene, atnāc pēc 2h, es aizskriešu uz banku un samainīšu simtniekos lielu daļu naudas... (uz nepālu ņemu 20000 indiešu rūpiju, tas ir 200Ls)... un galvenais, ka jau pēc žestiem es saprotu, ka kolēģis viņam saka: „priekš kam Tev tas vajadzīgs, Tu taču no tā nenopelni", a viņš pasmaida un saka: "tāpēc, ka viņa ir jauka un ir labi būt labam (mans top teiciens)!” 

Es aizgāju uz istabiņu pagulēt pusdienas laiku, kā parsti to daru pēc skolas, jo esmu emocionāli ļoti nogurusi, patiesībā es aigulējos- tiesa apzināti sapaidīju modinātāju, tad nu es pusizpūrusi nesos uz maiņas punktu, jo baidījos vai paspēšu ;) 

Kad atnācu, un viņš bez maksas man samainīja Indijas lielās rūpijas un mazajajām 100 rūpiju banknotēm- 10000 rūpiju... tā ir puse... tad es domāju, nu ko darīt ar otru pusi... saprotams, ka nevienā veikalā man neviens ne par ko tāpat negribēs mainīt naudu un atdot visas mazās banknotes...un tad es aizgāju uz vēl vienu ,naudas punktu (kur daudz reizes esmu bijusi, lai samainītu naudu), un prasu, vai varu nopirkt Nepālas rūpijas- jā varēju, bet kurss bija slikts...puisis no pirmā maiņas punkta teica, ka Nepālā 100indiešu rūpijas es samainīšu pret 160 nepāliešu rūpijām, bet šeit kurss bija 100 rūpijas, pret 140 nepāliešu rūpijām... tātad diezgan daudz naudu man sanāktu zaudēt- tikai uz maiņas procentiem... un es saskumu, viņi saka, ka lai samainu tur uz vietas, es saku, ka man nav 100 rūpiju banknotes, bet tikai 500 rūpiju banknotes, iedomājies- viņi man samainīja visu atlikušo naudu mazākās banknotēs, un neko nenopelnīja par to..., kas gan cits, ja ne Indijas brīnumi - manā ceļā gadās tik daudz labi cilvēki!!!!!!!!!!!! 

Var jau likties, ka tās ir pupu mizas un nekas īpašs, bet man tas nozīmēja ļoti daudz, jo šī attieksme- ka viņi - cilvēki dara Tev labu, tas ir daudz!!! Pirmajā maiņas punktā, pēc loģikas skaidrs, kāpēc kaut nedaudz viņi ir ieinteresēti man palīdzēt- jo es ņemot naudu no kartes samaksāju procentus, bet otrajā gadījumā, viņi nenopelnīja pilnīgi neko! 

Starp citu, mans iepazītais draugs – Deivids (kurš ir Nepālā, un, kura dēļ, man radās šī doma aizlaist uz Nepālu), bija pazudis uz vairākām dienām, atšķirībā no lielākās daļas tūristu, kas šeit ir uz ilgāku laiku, viņam nebija telefona numura...arī internetu viņš izmanto tikai interneta kafejnīcās, līdz ar to, ja viņš neizmanto epastu, nav sakaru... no Deivida nesaņēmu nekādu ziņu, līdz pat vakardienas vakaram... atdzīšos, ka man bija dažādas domas par šo jautājumu- un viena no domām bija, ka varbūt nevajag braukt uz Nepālu, es esmu drosmīga, bet negribas lekt augstāk arī par savu pakaļiņu...bet k.kā šīs dīvainās domas pārgāja... jo man jaunajā vietā ir ļoti interesanti kaimiņi, tūlīt Jūs smiesieties- atkal domu spēks... viens no maniem kaimiņiem ir spānis Karlos (padzīvojis filozofiju skolotājs, kurš jau vairākus gadus pēc kārtas brauc uz Indiju- lai vienk.baudītu to un strādātu ar sevi)... tad nu, lūk, satieku viņu, saku, ka drīz uz Nepālu, bet mans draugs Deivids pazudis, viņš izrādās Nepālā ir bijis 2 reizes, un šodien pat sarakstīja uz papīra, gan vietas, kas uz viņu atstājušas iespaidu, gan ieteica viesnīcas, kā arī iedrošināja Delhi izmantot metro pakalpojumus, nevis taksometru, jo tā nokļūt no autobusa līdz lidostai būs ne tikai lētāk, bet arī ātrāk. 

Lūk, atkal kārtējā mistika, man atkal ir veicies sastapt cilvēkus, kas tikai apstiprina manu lēmumu pareizību... pasakiet, kā tā var gadīties... kad liekas, ka krāsas vairs nav tik košas, uzrodas kāds labais cilvēks, kas palīdz, iedrošina... un vajag tā gadīties, ka tieši mans kaimiņš ir bijis Kathmandu. 

Tagad es zinu arī Deivida koordinātes, bet no epasta nopratu, ka viņš ir noslēdzies savās lietās, un diez vai sastādīs man kompāniju, ja godīgi, es pat nezinu, vai man tā ir vajadzīga, es domāju, ka viss būs labi, un atkal būs citi cilvēki, reizēm liekas, ka patiesi šo manu ceļu vada kāds augstāks, jo cilvēki tiek nolikti ik pa pāris noteikumiem, kā spēles lauciņā figūras... kas mani pabalsta, iedrošina...informē... nu k. kā tā :)

Es mēģināju plānot savu mazo Nepālas braucienu... gan skatījos Lonley Planet, gan interneta kartes un ceļojuma aprakstus... rezultātā noliku visu malā, jo sapratu, ka neko nesaprotu... es braucu ar tik vien, kā 2 mazām piezīmju lapiņām, ar pāris vietu nosaukumiem, kuras man ieteica apskatīt mans kaimiņš Karlos...un braucu ar atvērtu sirdi pretī notikumiem. Es zinu, ka viss notiek kā jānotiek, un es pazīstu sevi- es nebūšu tā, kas velti tērēs laiku un sēdēs istabiņā, es iešu ārā un rīkošos :) par maniem piedzīvojumiem rakstīšu jau pavisam drīz - kad nezinu, jo neesmu droša vai man internets darbosies arī Nepālā, rītdien pirms prom braukšanas noskaidrošu! 

Es rītdien pēc skolas, izbraucu uz Delhi ar autobusu 18:00... Delhi būšu ap 06:00 sestdienas rītā (attālums ~ 500km, ceļā jāpavada 12h), tad ar metro līdz lidostai, ja neatradīšu metro, tad ar taxi, lidmašīna izlido ap 11:00 no lidostas, Nepālā būšu 13:00 dienā, tad plāns ir atrast fiksi mītni, kur palikt, satikt Deividu, un iet ielās- pirmajās ekskursijās! 

Man šķiet, ka mani pirmie piedzīvojumi jau sāksies ar autobusu, jo 12h tajā, tas būs absolūts crazy, neaizmirsīsim, ka tie ir Indijas autobusi!!! 

Starp citu... es 100% neesmu droša, par savu vīzu... man uz tās ir rakstīts double entry visa, kas pēc būtības nozīmē, ka drīkstu, gan izbraukt, gan atgriezties... sestdien lidostā, precizēšu, vai mani Indijā laidīs atpakaļ, ja nelaidīs, tad es nelidošu, bet pāris dienas būšu Delhi, kā arī braukšu apskatīt kādas pilsētiņas pa ceļam atpakaļ uz Dharamshalu... manam ajūrvēdas skolotājam ir pāris ideja, teica, ka ja nu, kas, lai sazvanos, un viņš pateiks, pa kādu maršrutu doties atpakaļ, apskatot pāris Indijas pilsētas... arī Zelta templi :)

Turiet par mani īkšķus, domājiet labas domas, un pavisam drīz jau došu ziņu par sevi! 

Aaa, un mīļie- smaidiet, smaidiet- jo dzīve ir skaista!