stāsts par ķieģeļiem...

Hei, draugi,

Šajā brīnišķīgajā vakarā J ceru, ka Jūsu noskaņojums ir lielisks, jo ir taču pirmdiena J un tik daudz lietas, ir iespējamas šonedēļ, ir brīnišķīgi saprast, ka mēs esam dzīvi, ka mums ir sava ikdiena, savas rūpes savi prieki un visaptveroša mīlestība, ko sastopam ikvienā mazā lietā, ja vien esam atvērti un gatavi saņemt šos mazos- pārsteidzošos ikdienas notikumus!

Man šodien bija patiesi brīnišķīga reiki pieredze, ko vēlos dalīt ar visu Latviju, ar visu pasauli, ar visu dzīvo, ar visu, visu... visumu J arī laiks arā- vienk.skaists... neko pielikt neko atņemt... 

 

Šī bija iespējams mana pēdējā mācību diena, kopā ar skolotāju Marku, viņš dosies uz mēnesi ar savu draudzeni atpūsties uz Indijas salām, atgriezīsies šeit ap 10/04 īsi pirms es braukšu prom, jo viņam ir ielūgums uz Indijas kāzām, vai nav fantastiski J Es arī labprāt apmeklētu Indiešu tradicionālās kāzas, neko nevar zināt, viss ir iespējams, ja būs lemts, tad gan jau arī es kādas kāzas apmeklēšu, ja nē, tad citreiz!

Es ceru, ka vēl pagūšu saņemt pāris reiki nodarbības, kad viņš atgriezīsies, bet pašlaik, man ir jāstrādā ar sevi, un jāattīsta savas iemaņas...tas viss ir treniņš, treniņš un sevis mīlestība (ja tā var teikt) ... vārdu sakot, jāattīsta intuīcija un jāuzticas savam iekšējam es.

Šovakar svinējām manu reiki izaugsmi ar gardām vakariņām, ir bilde... tiesa gan diezgan „skaista” brrr... bet vismaz iepazīsieties ar manu reiki skolotāju Marku. Cerēju, ka bildē varēs redzēt mūsu kūpošās vakariņas... bet atkal... nekā... praktiski nekas nav redzams, bet es mazliet Jūs pakārdināšu- atnesa kūpošu pannu, kur kāpostu lapās bija: tvaicēti dārzeņi...pa vidu dārzeņu kotlete un frī J ņam, ņam... un tik iespaidīgs skats, kad tas viss kūp... un klāt vēl svaigi spiesta apelsīnu sula... mmmm... pasaka J 

 

Ir vēl viena ziņa, un atkal mani nebeidz pārsteigt Indijas notikumi... tas nav nekas traks... neuztraucieties J Vienk. es esmu patiesi priecīga, jo rītdien man pasniegs reiki sertifikātu, es patiesībā neko tādu nebiju gaidījusi, jo, ja atcerieties, es negāju uz reiki skolu, es mācījos individuāli, gan istabā, gan augstu kalnos...gan mežā- ja tā var teikt : D, bet jā atkal Indijas brīnumi...! Es pat nezināju, ka viņam ir tādas iespējas- sniegt šo papīrīti, kam no vienas puses nav liela nozīme, taču viņš ir no Eiropas un zina, ka mūsdienās ir svarīgi, ka cilvēkiem var parādīt papīrīšus...un man arī patīk papīrīši J  

Tagad skolā- Ajūrvēdas man ir lielāka slodze... tagad mācības ir no 10-15 ar īsu pārtraukumu, un plus vēl patstāvīgi jāmācas...~ 3-4 stundas dienā, ja godīgi, man liekas, ka man kūp galva no Ajūrvēdas... šobrīd ir patīkamā daļa, visas masāžas/procedūras trenējamies (tagad uz modeļiem), lai vairāk lietderīgi izmantotu laiku...bet tas, kas mani dara traku ir tie ajūrvēdas augi... nu pilnīgi neiet galvā man viņi... skolotājs saka, ka Nepālas brauciens nāks par labu... ziniet, es tiešām no sirds ceru, jo šobrīd man vienk.ir tik daudz informācijas... ka es nezinu, kā lai visu salieku pa plauktiņiem, bet gan jau visam ir nepieciešams laiks... no sākuma likās, kad nekad nesapratīšu filozofijas, tagad tas viss liekas, vienkārši- salīdzinoši... visam vajag laiku... Gan jau atcerieties, ka mazliet jau čīkstēju pirms tam par tiem augiem... nu ziniet tie 5 valodu nosaukumi- sīkums... tagad klāt nāk vēl visas augu īpašības- sanskritā ... un, protams, pielietojums, receptes... labi, nav ko tur daudz J  vienīgais, par ko man pašai dažreiz nāk smiekli- es ceru, ka šīs lietas es varēšu nopirkt Latvijā J domāju, ka lielāko daļu noteikti varēšu. Šī bija tā sāpīgā puse, bet man prieks, ka man rokas aug no īstās vietas, un vismaz par praktisko daļu es varu atslābt J

Man bija mierīgas brīvdienas... es sapratu, ka man ir labi ar sevi, un, ja neskaita ajūrvēdas un reiki nodarbības, tad visu laiku pavadīju tikai ar sevi- lielāko tiesu... man patīk, darīt savas lietas, laikam esmu uzsūkusi tik daudz informāciju, ka tagad gribu būt viena pati... man pat negribas satikties ar paziņām uz tēju... k.gan rītdien noteikti satikšos ar Lisseti un Marku uz tēju...bet tas arī viss... k.kā ir pagājis tas laiks, kad gribējās cilvēkus ap sevi... šobrīd man ir tik daudz ko pašai darīt, kad ir jāizvēlas, kā labāk pavadīt laiku... man ir gan reiki, gan ajūrvēda... vēl arī meditācijas un joga... pa brīdim pabungojos ar džamblo... tad vēl esmu pamanījusi, ka dzīvojot viena, esmu sākusi pa brīžiem dziedāt līdzi mantrām... kā parasti daudz lasu, arī šeit tam atrodu laiku... kā reiz brīvdienās izlasīju kārtējo- fantastisko Koelju grāmatu... „Pjedro upes krastā Es sēdēju un raudāju”... un no šīs grāmatas es gribu citēt, tekstu, kas man lika aizdomāties:

„Dzīvojot ir jāriskē,- viņš teica.- Dzīves brīnumu mēs izprotam tikai tad, kad ļaujam piepildīties necerētajam.

Tāpat kā Dievs katru dienu dod mums sauli, viņš gādā arī par brīdi, kurā visas bēdas un likstas vērst par labu. Taču mēs izliekamies, ka neredzam šo brīdi, apgalvojam, ka tāda vispār nav un ka šodiena ir tāda pati kā vakardiena un rītdiena būs tāda pati kā šodiena. Tomēr ikviens, kas patiesi pievērš uzmanību Dieva dāvātajai dienai, šo brīnumaino mirkli pamana. Tas var slēpties brīdī, kad mēs no rīta atslēdzam durvis vai kad ieklausāmies klusumā pēc romantiskām vakariņām, vārdu sakot: tūkstoš sīkumos, kas vienmēr šķiet vienādi un ne ar ko neatšķiras cits no cita. Bet šāds mirklis pastāv – mirklis, kad caur mums plūst zvaigžņu spēks un ļauj paveikt brīnumu.

Laime tikai retu reizi nāk kā svētība, parasti tā ir jāizcīna. Brīnumainais mirklis palīdz mums mainīties un tuvoties saviem sapņiem....”

He! Es tikko pārlasīju citātu, un sapratu, ka tieši ar līdzīgiem vārdiem šodien sāku savu ziņu blogā, jā, tas laikam nozīmē, ka tas no tiesas ir mani iespaidojis J Tad nu vēlreiz jāsaka, būsim acīgi un saskatīsim skaistas lietas vienkāršā ikdienā...un, kad vajadzīgs riskēsim, lai brīnumi piepildās J

Brīvdienās, es ļoti daudz laika pavadīju gan uz balkona, gan istabā... patiesībā bija brīži, kad nedarīju neko... es kā omīte vienk. skatījos pa logu, un vēroju citus cilvēkus... lietas, ko viņi dara... un ziniet, es sapratu, ka man patīk okšķerēt... :D

Bija daudz lietas, kas manī raisīja pārdomas... laikam jau priekš šīs valsts iedzīvotājiem dabiskas – ierastas lietas, kas mani ne tā īsti satrieca... bet nu pat vēl šobrīd man ir grūti izteikt savu viedokli pāris vārdos...

Man ir žēl atdzīt, bet ne vienm.es esmu tik drosmīga, lai bildētu... k.kā neērti... bet tagad jau vairāk vai mazāk cenšos bildēt notikumus...bet ne vienmēr...

Svētdien mans rīts kā parasti sākās jau ap septiņiem- darbojos ar sevi, sagatavoju sevi jaunai dienai... tad es pabrokastoju... un sāku skatīties pa logu, jo mana gulta kā reiz atrodas starp abiem logiem... vārdu sakot, ja es apguļos, tad man pa pus sienu ir logs... tur kā parasti mazie kaimiņu bērni rotaļājās, mazliet nošmulēti, bet dzīvespriecīgi... ja godīgi man ir jāsāk domāt, vai maz esmu dzirdējusi viņus raudam...laikam gan ne... jo viņi dzīvo brīvā vaļā ar viņiem neviens neauklējas... tēvs droši vien strādā... mammai jākopj dzīvnieki... nu tā viņi dzīvojas- skaisti... kā reiz vēroju, kā viņi spēlē paslēpes... un atcerējos savu bērnību...skaisti bija...

Tad manu skatu pievērsa ēzelīši... viņi pa to trako kalnu, kuru es nobildēju (kur vismaz 1-2 reizes es rāpjos augšā, lai tiktu uz ceļa), nesāja visu laiku ķieģeļus (bilde arī draugos, kur apmēram var saprast, ka krava, kas viņiem jānes nav maza...).. strādāja vidēji 5 ēzelīši un 3 veči... no viņiem jaunākais izpildījās pamatīgi... par to arī ir mans stāsts... ziniet, man nekad dzīvē vēl nebija bijis tik žēl neviena dzīvnieciņa... tas muļķa puisis... ēzelis k.ko saraustījās no tā puiša, un neklausīja, negaidīja, kamēr tiek atbrīvots no ķieģeļiem...puisis ēzelītim spēra ar kāju, tad skrēja pakaļ sita ar ķieģeļiem... vai Jūsu prāts k.ko tādu var aptvert... es izskrēju no istabas... jau taisījos k.ko teikt, bet tad es sapratu, cik patiesībā šādā situācijā es esmu bezspēcīga... nu, ko tas puisis darītu... vai mainītu attieksmi?! Laikam jau nē, jo diez vai viņš vispār saprastu, par, ko es te šujos... es biju tuvu asarām.. bet neko nedarīju... un man ir kauns par to, varbūt vajadzēja... bet nu tā situācija lika aizdomāties... aizdomāties par to, cik ļoti vēl Indijai ir nepieciešams augt... un cik ļoti arī manam prātam vēl ir nepieciešams pielāgoties Indijai kā tādai...likās, ka man te viss ir tik ierasts un saprotams... laikam tomēr es maldījos... svētdien es sapratu, ka diez vai es tā līdz galam spēšu saprast kārtības, kas šeit vēl pastāv...

Un par bezspēcību, ja nemaldos, tad nestāstīju Jums vienu stāstu... par savu sildītāju... kādu laiku atpakaļ... laikam jau mēnesi... es nopirku sildītāju, parastu, tā cena bija ~ 5.50Ls, parasti cenas salīdzinu, bet tajā dienā bija slinkums, un vēl vienu nakti aukstumā es negribēju gulēt, vienojos ar veikala īpašnieku, ja būs problēmas, tad viņš atgriezīs naudu atpakaļ...sildītājs no 2 spuldzēm, viena spuldze saplīsa pirmās stundas laikā, nākamajā dienā, kad devos to nest atpakaļ, īpašnieka nebija, bija tikai pārdevējs, viņš teica, ka nav naudas, ko atgriezt, bet salabos to bezmaksas, un viss būs labi. Salaboja- un es teicu, ja k. kas notiks, tad nākamās reizes nebūs, lai pārliecinās, ka īpašnieks atstāj naudu...vakarā nodega kontakts- viss vads sakusa...es tikai pateicos, ka tas nenotika naktī, jo diez vai es pamostos... nesu sildītāju pēc skolas atkal atpakaļ. Īpašnieka nebija- tikai pārdevējs. Viņš saka, ka bez īpašnieka, nevar atgriezt naudu, bet piezvanīs viņam... es paliku dusmīga, jo šeit nav runa par 5Ls, runa ir par principu...par uzticību... īpašnieks, pasaka pārdevējam, ka nedrīkst dot naudu...pārdevējs iedod man telefonu, ziniet, kas ir vispārsteidzošākais- īpašnieks nevis runā normāli, bet vienk. kliedz, un pasaka, ka nevis vienk. nedos naudu, bet, ka arī par nākošo remontu ir jāmaksā- es viņam pretī saku, ka es saukšu policiju... ziniet... tagad pati stāsta rozīne... viņš sāka smieties...un es noliku klausuli... tajā brīdī es sapratu, ka man nav nekā, lai k.ko izdarītu, un diez vai policija vispār iesaistītos šajā pasākumā, pat, ja iesaistītos, tad mans vārds pret viņa vārdu...nav taču čeka... Es apmēram 2 h biju uzvilkta, tā, ka rokas trīcēja, jo es vienk. neko nevarēju izdarīt, tā laikam bija pirmā reize, kad no sirds sajutos bezspēcīga... pēc tam es šo situāciju pieņēmu...aiznesu salobot sildītāju citur, samaksāju 0,50sant...un uzzināju, ka tāds pats tur maksā 3,50... nākamajā dienā es šo situāciju pārrunāju ar savu skolotāju, uz ko viņš atbildēja, ka neko nevaru izdarīt, un, ka INDIJĀ, JA PAJAUTĀ- VAR SŅEMT KVĪTI!!!! Ja man būtu kvīts, tad šis jautājums varētu tikt atrisināts, tātad- ja Jūs šeit pērciet elektroniku, palūdziet kvīti J

Attiecīgi, situācijā par vardarbību pret ēzelīti, es domāju, ka būtu diezgan līdzīgi- diez vai tiktu saukta policija...

Stāsts par ķieģeļiem turpinās... es turpināju darīt savas lietas... tad pagulēju pusdienas laiku... atveru acis- skatos pa logu... un atkal šokējos... ķieģeļi tiek krāmēti kaudzītē...iesaistītās personas- ģimene- dēls, māte, mazs bērns un tēvs... šoreiz es gan paņēmu fočiku... jo es vienk. nevarēju nebrīnīties, kā ģimenes galva kā pāvs staigā, rokas salicis lepni aiz muguras, un NEKO nedara, kamēr dēls un viņa sieva strādā acis nenolaiduši... sieviete visu laiku nesa 3-6 ķieģeļus... 

 

vienā brīdī man ienāca prātā doma, ka es varētu iet palīdzēt...bet ziniet, tad man uznāca spītība... es atvainojos, kāpēc tas tēviņš nepacēla pat vienu ķieģeļi... es tā domāju... laikam viņš skaita tos... nezinu... bet katrā ziņā... viņš savas rokas nevienu brīdi netika sasmērējis... kas atkal man lika aizdomāties... patiesībā Indijā ir ļoti redzamas tas, ka tikai vīrieši visur strādā (ja neskaita, ka sievietes visu sagādā mājai- nes lopiem ēdienu, malku, ūdeni...) ... ja godīgi man patīk, ka šeit sieviete ir mājas pavarda kurinātāja, un vīrietis ir tas, kurš nes naudu mājās...bet šāda situācija, atkal apgrieza ar kājām gaisā manu iedomāto Indiju...un es izdarīju secinājumus- nekas nav tik balts kā liekas, nekas nav viennozīmīgs... viss ir ļoti relatīvs...

Ziņas nobeigumā vēlos pastāstīt par savu viesnīcas īpašnieku, viņu sauc Ramsiks, viņu Jūs varējāt redzēt arī istabas video nobeigumā, viņam ir nedaudz vairāk par 60 gadiem... īsti nezinu, vai viņš ir Tibetietis vai Indietis... tiešu jautājumu uzdot negribēju... viņš McLeod Ganj dzīvo jau sestajā paaudzē... viņš sāka strādāt no 10 gadu vecuma... pēc skolas nesa zarus, ko pārdeva par nelielu naudu... aprēcējās 30 gadu vecumā... ar sievu, ko izvēlējās viņa vecāki... savu dzīvi uzsāka mazā mājiņā (ja to tā var saukt)... viņš man parādīja līdzīgu mājiņu, kā bildē, kur stāv bērns durvīs, ko komentēju, kā...tas nav šķūnis... viņš nebija no nabadzīgas ģimenes, jo viņa vectēvam piederēja zeme... ar smagu darbu... viņš uzcēla šo viesnīcu... šobrīd ceļ vēl vienu... kalnā... viņam pieder 2 veikali, katrā no tiem strādā pa vienam viņa dēlam... šie veikali strādā bez brīvdienām no 8:00 līdz 20:00... viņš pats strādā bez brīvdienām... viņš saka, ka strādā 16- 18 stundas dienā... izņemot dienas, kad kāds draugs, vai ģimenes cilvēks nomirst, tad ņem brīvdienu un ziniet es tam ticu... tagad viņš ar strādniekiem izlauza papildus zemi kalnā... un viesnīcai, apakšā tiek būvēta vēl viena telpa, kur būs papildus virtuve... es rītdien nobildēšu... viņi tur darbojas kādas 5 dienas... es jautāju, cik ilgā laikā pabeigs, vai es vēl būšu te... ziniet viņš man saka, ka maksimums 15 dienas :D vai spējiet iedomāties... celtniecība/būvniecība Indijā ir pavisam cits stāsts... :D nu nav tas prātam aptverams ar kādiem ķep ļep lietas tiek taisītas... bet tas, kas ir pavisam crazy... tās arī kalpo!!!! Diez vai LV, kāds iedomātos, celt nevis vēl vienu augšējo stāvu, bet rakties mājas apakšā :D Viņš man ilgi stāstīja par savu dzīvi... es sapratu, ka viņa dzīve ir nebeidzams darbs- bet viņš ir laimīgs... es teiktu, ka viņš ir laikam bagātākais no cilvēkiem, ar kuriem esmu šeit iepazinusies (vietējiem)... viņš saka, ka daudzi viņu apskauž, bet neviens nezina, ka tas viss ir panākts ar smagu darbu... un no tiesas es varu teikt, ka šis cilvēks dara daudz, lai padarītu dēliem dzīvi vieglāku... vai arī kādu citu mērķu vadīts, kas pagaidām man nav skaidrs. Starp citu, pat viņa sieva un abu dēlu sievas ir iesaistītas naudas pelnīšanas procesā... viņiem ir govis, un tagad es viņiem dodu dārzeņu atlikumus un tukšās plastmasa pudeles, jo tajās tiek liets piens un pārdots... arī es tagad pērku īstu pienu... diez cik LV zemnieki pelna par gotiņu pienu... šeit šis pasākums nav lēts... veikalā- „mūžīgi glabājamais piens” (līdzīgs kā lāse) maksā 0,45 sant., no gotiņas piens 0,30sant... man liekas, ka LV zemnieki saņem mazāku naudu...

Indijā bērni un bērnu bērni dzīvo kopā ar vecākiem arī mans ajūrvēdas skolotājs, un viņš ar to lepojas, kaut arī pats jau sirms... vēl joprojām... sievu saviem dēliem izvēlas vecāki... retu reizi, ja dēls tiešām ir noskatījis izredzēto viņš drīkst lūgt vecākiem atļauju...bet bildināt te neviens ne vienu neiet... vecāki iet pie līgavas vecākiem un vienojas... manas viesnīcas saimniekam- Ramsikam ir divi dēli... viens pats izvēlējās līgavu, otram vecāki izvēlējās...

Es jautāju, Ramsikam,  par kāzām, ko šeit parasti dāvina, cik viesi bija... es teicu, laikam Indijā parasti ir milzīgas kāzas, kādi 300-500 cilvēki... viņš sāka smieties... viņš man saka... varbūt mūsu ģimene ielūdza 500 cilvēkus, bet 3 dienās šeit bija 1500 cilvēki... vai spējiet iedomāties... es teicu... ārprāts, ko Jūs viņiem devāt ēst, viņš atkal smejas, un atkārto, ka tas bija 3 dienās ne jau vienā... (laikam man prāts tāpat to nespēj saprast...jo tas viss notika šeit, ne jau k. kādā viesu mājā, vai restorānā!!!!!!!!!)... tad jautāju par dāvanām, es k. kā biju iedomājusies, ka tās ir k. kādas šalles un trauki... nu k. kā tā... ziniet arī šeit visi dāvina naudu... viņš teica, ka saviem dēliem viņš dāvināja katram zelta stieni... bet pārējie cik nav žēl... 100 rūpijas (~ 1Ls)... 300 rūpijas (~ 3Ls)... 500 rūpijas (~5Ls)... un beigās piebilda... tas ir apmaiņas process, cik viņi dāvina, tik pat arī mēs dāvināsim ejot uz kāzām :D viltīgi vai ne :D

Nu, gan es šodien izvērsos, ja godīgi, tad man roka sāk sāpēt J

Sirsnīgi sveicieni no pārsteigumu bagātās Indijas... starp citu... šorīt no rīta bija fantastisks skats... pirmo reizi dzīvē redzēju skatu, kā gleznu... kā debesis saplūst ar kalniem...kā kalni saplūst ar pilsētu... pasakaina toņu gamma... spriežiet nu paši J